Teika par Zvirgzdu ezera izcelšanos
Reiz sensenos laikos vietā, kur tagad plešas Zvirgzdu ezers, bija liela pļava. Kādā vasarā ap Līgo laiku vietējās sievas vāca sienu. Siens jau gandrīz bija novākts gubās, kad pie debesīm parādījās liels, mells mākons. Un tai pašā laikā, te kur bijis, kur ne pāri pļavai uz balta zirga jāja balts jātnieks un saukdams: “Zvirgzdi nāk, zvirgzdi nāk…”. Jātnieks pazuda skatam, bet mākons draudīgi savilkās virs pļavas, un nolija dižs lietus kādu vietējie savu mūž nebij redzējuš. Sievas metās kur kurā, bēgdamas no lietus. Bet viena steigā bij atstājuse savu mazuli uz siena gubas un nevarēj vairs izglābt, jo ūdens cēlās stāvu augšup un bērns noslīka.
Tā izveidojās Zvirgzdu ezers. Teika stāsta, ka mazulis pārvērties par ezera gariņu, kas līdz šai baltai dienai sargā peldētājus. Vietējie zina teikt, ka Zvirgzdu ezera gariņu reizēm varot satikt veļu laikā Zvirgzdu ezera krastā, tumšos novembra vakaros.
Cita teika par Zvirgzdu ezera rašanos
Reiz, vecos laikos bijušas lielas pļavas. Bijis pats pusdienas laiks. Cilvēki grābuši sienu. Viens jājis ar baltu zirgu un saucis: “Zviergžģis nāk, Zviergžģis nāk!”. Cilvēki bēguši, kur nu katrs varējis un vienai sievai palicis bērns uz siena gubas. Tad nācis no gaisiem ūdens un mirdzējis kā zelts pret saules stariem. Tā izcēlies ezers. Bērns ar visu siena gubu izpeldējis malā un nav noslīcis. (M. Skuja, Ēdolē)
Atpūta pie Zvirgzdu ezera Telšu vietas pie Zvirgzdu ezera
Tev jāielogojas, lai komentētu.